vienaldzība var pakšķēt kā lietus lāse uz metāla palodzes,
spalgi, ar atbalsi dziļu, satricinot iekšas un atbalsojoties smadzenēs,
neloģiskā progresijā
vienaldzība var mirdzoši durt kā pavasara saules stari,
liegi, melīgi, izgaismojot katru vārdu jo skaudrāk mēles galā,
decimālciparos, daļskaitļos vai desmitos, kā vajag
vienaldzība var aurot kā apvainots vējš,
visapkārt skaujot, pirkstu galus zilganus krāsot
nevienādībā ar x
neizrēķināms ir nezināmais x,
kad tas vienaldzību spēlē paslēpēs
spalgi, ar atbalsi dziļu, satricinot iekšas un atbalsojoties smadzenēs,
neloģiskā progresijā
vienaldzība var mirdzoši durt kā pavasara saules stari,
liegi, melīgi, izgaismojot katru vārdu jo skaudrāk mēles galā,
decimālciparos, daļskaitļos vai desmitos, kā vajag
vienaldzība var aurot kā apvainots vējš,
visapkārt skaujot, pirkstu galus zilganus krāsot
nevienādībā ar x
neizrēķināms ir nezināmais x,
kad tas vienaldzību spēlē paslēpēs


