es slīku tur,
kur vārdu nebija, lai pateiktu
cik daudz man nozīmē
tavs smaids

izaugt

par

pieminekli.

par

vārdu,

aiz tā

mēle mežģās.

pret pieminekļa akmens sāniem kājas atdauzās.

sirds lec saujās

mums jauniem,

ausīs medus.

es vairs neskaitu līdz trīs,

es ticu jau zilbei pirmajai, kas tavās lūpās vēl karājās,

tas ir piemineklis, ko pieminēšu.

tas ir punkts, komats, domu zīme un miers,

tas ir plāksteris, tā ir marle un leikoplasts,

tas ir izlīgums,

un tas ir mans piemineklis cilvēkiem.

ticība tam, kas nāks arī pēc tam,

tam jānāk pieminētam.

izaugt

par vārdu,

par

pieminekli,

tas ceļā līdzi nāk.

medus

mums jauniem

sirdīs,

pieminekļa roku turot