pieskāriens tavs
ir deserts tuksnesim

es skaitu mirkļus

un aizmirstu skaitu

 

uzdāvini draudzību man

baltos palagos vasaras rīta miglā ietītu

zaļas pļavas rasā mērcētu

draudzību savu

kā mellenes, kā dzeltenas bērzu lapas saujā

kā tikko nākušas vēstules troksni pastkastītē

draudzību

kas apklāj mani

divreiz

kas pietiekami pietrūkst vienmēr

uzdāvini man draudzību ar sevi

kas līp rokās kā saldējums kūstošs

vienmēr atstādams šokolādes pleķus uz sejas, uz rokām, drēbēs, uz ielas

sevi

kā rāvējslēdzēju

tev

atļauj sev,

kad citi jau sen tev ļauj,

neturi ciet