skumjas kā jūra
abām rokām skauta
kā patiesība sūra
vēl vārdā nesaukta
bet tik tuva

kas bijis pagājis

visu esmu aizmirsis

par sevi neesmu palicis

no visa esmu apjucis

varbūt jau rīt būšu pazudis

migla tik dziļa un karsta pār ūdeņiem guļas
kā sirdsprāts loģiku meklēdams maldās

virs jūras ir mākoņi zemi
tik zemi kā bērna kliedziens mātes azotē

un vējš dzen krastā
tā dzen kā kopā sasaukt tautu tā pienākums

smilgas it stalti slien debesīs
tik stalti cik cēlas ir lūgšanu rokas

ir mirklis šis
un vairāk nekā
šis ir viss
kam jēga
tā ir mīlestība
kas nebeidzama
mazgā manu sirdi
kas man pazemības krastā pietauvoties māca
šis ir viss
un vairāk nekā
mirklī šajā
sirdi mīlestībā mērkt

kad lūgšanu rokas
kā smilgas tiecas debesīs

kad tautas griežas kopā
kā vēja dzītas satikties

kad bērna raudas ir rāmas
kā mātes azotē slēptas

man
ir
vien
viens
mirklis
šis

es tik ļoti gribu,
ka mēs sākamies ar sākumu,
ka sākamies ar mieru,
ka tīri mēs varētu būt

es tik ļoti gribētu,
ka lēmumus bailes nepārņem,
ka drosmi šaubas nesatrauc,
ka patiesi varētu būt mēs

es tik ļoti gribēju,
ka draudzība ir īsta,
ka īstums nevīst ikdienas priekšā,
ka izauguši pat draugi esam

es tā gribēju,
ka ceļš, ja pat apkārt ved,
ka tas ved arī mājās,
ka mezglā sasien mūs

es tā gribu,
ka pārliecība stingri augstpapēžu kurpēs stāv,
ka zemē iemīt nevar to, kas dīgst,
ka stāda mūs, lai uz augšu tiekam

es tā gribēšu,
ka smiekli paliek tavās acīs,
ka grumbas nemaina jēgu,
ka žēlastība ir mūsu masta galā

tas ir likums

pēc - kā tev iet? -

atbildēt - labi

tas ir likums

bet ir viens sliktums

uz cilvēcību neatbildēt neko

ir nožēlojami aicināt

un tomēr negaidīt

zudis ir tas likums viens

turēt vārdu, kad tas dots

jaunais likums sauktin sauc

es pats, es visu

grīstē

par mani&tevi&mīlestību rāmu