virs jūras ir mākoņi zemi
tik zemi kā bērna kliedziens mātes azotē

un vējš dzen krastā
tā dzen kā kopā sasaukt tautu tā pienākums

smilgas it stalti slien debesīs
tik stalti cik cēlas ir lūgšanu rokas

ir mirklis šis
un vairāk nekā
šis ir viss
kam jēga
tā ir mīlestība
kas nebeidzama
mazgā manu sirdi
kas man pazemības krastā pietauvoties māca
šis ir viss
un vairāk nekā
mirklī šajā
sirdi mīlestībā mērkt

kad lūgšanu rokas
kā smilgas tiecas debesīs

kad tautas griežas kopā
kā vēja dzītas satikties

kad bērna raudas ir rāmas
kā mātes azotē slēptas

man
ir
vien
viens
mirklis
šis