.storm in me.

Bērns zina, ka vienādu dienu nav.
_P.Koelju

Man patīk apļi.
Šorīt,visi manējie posās,
laikoja šlipses, rotājās krellēm,spodrināja apavus,
bet esmu vienīgā, kura nekur neiziet,
liekot jau otro medus karoti rīta tējas krūzē,
manī ielija,
lielie jautājumi,
eksistenciālie
un arī labpatīkamie nieki.

Tie apbēra mani ar kaudzi jautājum-zīmju,
neietērpās skaidri pasakāmos vārdos,
bet burbuļo, virmo,
un manam prātam labpatīk domāt,
ka tas domā,
ne jau smagnēji vai skumji,
bet
klusnojauzdamiskaistdziļdomīgi.

Kā es zinu, ka es esmu es?
Kā zinu, ka manai kreisās kājas pēdai arī ir pieci pirksti, ja tos nekustinu,
labi, es paskatījos un pārskaitīju.

Un
ko mēs iemīlam, kad iemīlamies?
Ja mīlestība nesākas ar reiz bija, bet beidzas ar reiz bija,
ja reiz bija, tad nevar būt tagad,
kāpēc?

Ko mēs mīlam, kad tā nomirst?
/kāpēc raudam pēc tā ķermeņa, ja tur nav cilvēka vairs/

Cilvēks=cilvēks?
Kā, kas tas ir, kas to par tādu padara?

Vai es raudāšu pēc sava ārējā veidola,
kad pienāks tā diena,
vai es sapratīšu, ka manis nav?
Ka ir viss
un nav nekā?

Katrai lietai ir savs nolikts laiks,
un katram īstenošanai paredzētam nodomam
zem debess ir sava stunda. /Sal.Māc.3:1/

Dzīvo!
Vienādu dienu nav,
lai kā nu mums šķiet!