ar dzelteniem krītiņiem

uz asfalta bērni raksta

LABDIEN!

Un man pat naktī

šķiet, pavasaris nāk

un man pat šķiet,

kādam vienmēr jāraksta krītiņiem dzelteniem

man priekšā,

klusi jāpačukst

par neregulārām skaitļu virknēm, laternu virtnēm,

irregulāru regularitāti, bezgalīgu racionalitāti,

prāta neirobežoto strupceļu,

ignoranci un eleganci,

par bezsvaru un bezjēdzību,

par mīļākā izmēra kreklu, par brokastu laika kivi,

par zaļiem dīgstiem, par saulē samiegtām acīm,

kādam jāpačukst - mana,

un tad piederība izglābj šodienu,

dzeltenu krītiņu valodā tu runā uz mani,

sacīdams vienkāršākos vārdus, 

kas atmasko mani,

manu sejas masku, manu lūpu krāsu,

manu pieklājīgo klusumu, labākās atbildes un jautājumus,

tu atmasko mani

vienkāršībā,

tu atmasko mani,

un es dzelteniem krītņiem rakstu 

asfaltā vārdus,

vārdus,

kurus lasīsim rīt

.