grābt skaidas kā atmiņas,
birst caur pirkstiem maniem
un es tomēr slīkstu tajās,
par spīti vārdiem, kas dziest,
dziesmu neizdzied ne vakars, ne rīts,
ne lakstīgala, ne vālodze,
ne dzenis kokā cērt zīmes svešas,
ir taču tieši tāpat kā nebija,
pasaule pārāk lecīgi uzstāj uz sava,
man nav tavas daļas, un nebija,
un labi, ka atmiņa maza,
skuķe aiziet pāri pļavām, Dzejas dienām un dejām,
ar atstumtībām, vientulībām, aplamībām savām,
labi, ka visi gudrie viņu nepamāca,
un bērnu atstāj nesabojātu, nobrāztu un skrandās tērptu,
labi, ka visiem vienalga,
un atstāj dzīvi bez formas un bez kleitas, ilūzijās saraustītās tērptu,
labi, ka bērni mums tagad žagaru kaudzēs izklaidējas
un netraucē nevienam dzīvi dzīvot, labi, ka neraud un nenāk mājās,
un vakariņu galds paliek neaizskarts.

ne labi bija,
ne labi nebija,
vienaldzība palika mūžos.

kurā ielas pusē man glābties?