dari,
kas darāms
Tev

Tāds laiks, kad tik ļoti gribas atšķirties, nu tik ļoti,ka lien no ādas laukā kaut.
Gribas izlēkt no pelēkā, no visiem, no viņiem, no tiem tur, no šitiem un visiem citiem,
no jebkuras formālas, oficiālas, pagrīdes, nejaušas, dabiski izveidojušās grupas.
Gribas tā ļoti oriģināli, izsmalcināti, prasti, dabiski, netradicionāli, laužot stereotipus, ignorējot luksofora signālus, autobusa grafikus un gadsimtu padomus, un ēdienu receptes.
Uz mirkli tik izrāvos, atradu tikpat un vēl vairāk ļautiņu kā sprīdīšu, kā sapņu, kā ceļotāju, kā dzīves svinētāju, kā dīkdieņu un citādus pēc orģināldarba brēcam.

un es ļāvu vārdiem plūst cauri, tie līst un mērcē mani slapju, tautiskā jostā siedami

visi kopā tik ļoti sensacionāli svešādi pazīstami brienam savā domu gājienā, izteiksmē, modē, visi tik bezstilīgi stilīgi, visi tik reliģiski brīvi sasējušies, muzikāli daudzpusīgi variējam ar vieniem izpildītājiem

gadsimtu izkoptais tradicionālais orģinālisms asinīs, ka vairs nav neparasti, vairs neesam nesaprasti,tikai sev šķietam tādi nepieņemti un klīstoši

mušpapīrā

/kā es skatos uz dzīvi,no kura punkta?/

Būt par princesi vienmēr ir bijis ļoti personiskas dabas jautājums.

Ne jau prinču, zirņu vai kristāla kurpīšu dēļ. Lai gan varbūt arī tomēr.

Bet būt par princesi savas gribas dēļ, cauri dzīves mutuļojošajiem viļņiem, būt par princesi lielveikalā, aiz kases aparāta, aiz gaļas stenda, būt par princesi tramvajā, trolejbusā, ziemā velkot tā nokritušos elektriskos ragus atpakaļ uz līnijas. Būt par princesi tīrot aizsnigušās ielas, stāvlaukumus. Būt par princesi dziļāko lauku pastniecei, brienot cauri dubļiem. Būt par princesi vientuļo māti, par princesi laukstrādnieci, lopkopi.

Ļoti personiski, tik cik čukstot nevar izteikt, tik cik raudot nevar izsacīt, tik cik smeldzošas sāpes atgādina, tik cik glābj sapņi, tik cik sastrādātas rokas, tik cik sirds dzīva, tik cik augstpapēžu kurpju nav ļauts, tik cik raupju džemperu krāgas, tik cik liekā svara, tik cik daudz reižu ir mazliet kauns, tik cik daudz nedaudz prieka, tik cik seriālu mierinājuma, tik cik mazliet asaru neizraudātu .

Sapņu dēļ. Sevis dēļ.

Cik reižu neviļus šķietami jautājums izskrējis cauri prātam, un zudis, slēpts, slēgts, būt par princesi. (nēnēnēnēnē)

Cik viegli plūst vārdi saulainā vasaras dienā, cik grūti tos pārvērst par dzīvi, kad attopies savā realitātē, kad ikmēneša rēķini rauj caurumu makā, kad kodes ēd vienīgo samta kleitu, kad zābakā caurums, bet atlaižu veikalā nevienā, kad salst, kad mode sen izgājusi no dienas kārtības, kad teātris šķiet neaizsniedzami tāls, kad maizes šķēles ir izskaitītas...

Būt par princesi? Banāli, jēli, galējības, naivums?

Pajautā, kurai no šiem simtiem mazo meiteņu nebija sapņu?

(ko sabiedrība tik dāsni dāļā, pieļauj un stimulē?)

above us only sky

Here is the song.

Try

Love connecting people

šodien
kad aizsnieg ielas
palodzes-kapuces-sejas
cepures un acis
es labprāt ieskrietu skavās Tavās