Būt par princesi vienmēr ir bijis ļoti personiskas dabas jautājums.

Ne jau prinču, zirņu vai kristāla kurpīšu dēļ. Lai gan varbūt arī tomēr.

Bet būt par princesi savas gribas dēļ, cauri dzīves mutuļojošajiem viļņiem, būt par princesi lielveikalā, aiz kases aparāta, aiz gaļas stenda, būt par princesi tramvajā, trolejbusā, ziemā velkot tā nokritušos elektriskos ragus atpakaļ uz līnijas. Būt par princesi tīrot aizsnigušās ielas, stāvlaukumus. Būt par princesi dziļāko lauku pastniecei, brienot cauri dubļiem. Būt par princesi vientuļo māti, par princesi laukstrādnieci, lopkopi.

Ļoti personiski, tik cik čukstot nevar izteikt, tik cik raudot nevar izsacīt, tik cik smeldzošas sāpes atgādina, tik cik glābj sapņi, tik cik sastrādātas rokas, tik cik sirds dzīva, tik cik augstpapēžu kurpju nav ļauts, tik cik raupju džemperu krāgas, tik cik liekā svara, tik cik daudz reižu ir mazliet kauns, tik cik daudz nedaudz prieka, tik cik seriālu mierinājuma, tik cik mazliet asaru neizraudātu .

Sapņu dēļ. Sevis dēļ.

Cik reižu neviļus šķietami jautājums izskrējis cauri prātam, un zudis, slēpts, slēgts, būt par princesi. (nēnēnēnēnē)

Cik viegli plūst vārdi saulainā vasaras dienā, cik grūti tos pārvērst par dzīvi, kad attopies savā realitātē, kad ikmēneša rēķini rauj caurumu makā, kad kodes ēd vienīgo samta kleitu, kad zābakā caurums, bet atlaižu veikalā nevienā, kad salst, kad mode sen izgājusi no dienas kārtības, kad teātris šķiet neaizsniedzami tāls, kad maizes šķēles ir izskaitītas...

Būt par princesi? Banāli, jēli, galējības, naivums?

Pajautā, kurai no šiem simtiem mazo meiteņu nebija sapņu?

(ko sabiedrība tik dāsni dāļā, pieļauj un stimulē?)