Tāds laiks, kad tik ļoti gribas atšķirties, nu tik ļoti,ka lien no ādas laukā kaut.
Gribas izlēkt no pelēkā, no visiem, no viņiem, no tiem tur, no šitiem un visiem citiem,
no jebkuras formālas, oficiālas, pagrīdes, nejaušas, dabiski izveidojušās grupas.
Gribas tā ļoti oriģināli, izsmalcināti, prasti, dabiski, netradicionāli, laužot stereotipus, ignorējot luksofora signālus, autobusa grafikus un gadsimtu padomus, un ēdienu receptes.
Uz mirkli tik izrāvos, atradu tikpat un vēl vairāk ļautiņu kā sprīdīšu, kā sapņu, kā ceļotāju, kā dzīves svinētāju, kā dīkdieņu un citādus pēc orģināldarba brēcam.

un es ļāvu vārdiem plūst cauri, tie līst un mērcē mani slapju, tautiskā jostā siedami

visi kopā tik ļoti sensacionāli svešādi pazīstami brienam savā domu gājienā, izteiksmē, modē, visi tik bezstilīgi stilīgi, visi tik reliģiski brīvi sasējušies, muzikāli daudzpusīgi variējam ar vieniem izpildītājiem

gadsimtu izkoptais tradicionālais orģinālisms asinīs, ka vairs nav neparasti, vairs neesam nesaprasti,tikai sev šķietam tādi nepieņemti un klīstoši

mušpapīrā

/kā es skatos uz dzīvi,no kura punkta?/