pilsētas gaismās atmirdz asaru tīta seja

klusu smaidu lūpās turēdama

atnāk diena 

kura neprot atbildēt uz jautājumu nevienu

saraudātās acīs mīlestība turas

pieķērusies salstošiem pirkstiem

atnāk diena

kura liek cerībā gaidīt vēl vienu

asaru straumītes laimīgu sajūtu slidina vaigos

caur džemperiem un jakām kārtu kārtām to pukstošo sirdi sajust ļauj

atnāk diena

kura  mani māca spēt un varēt un ticēt

raudāt ir vairāk nekā pateikt

Tu esi rupjmaize brokastu galdā

un debesis zilas pār mani

tuva rudens  nojausma

silta jaka

un miegs saldākais

Tu esi brīdis rudens rasas zālē

citrons tējā  manā

kredītkarte

mierīgākais no vakara mieriem

un ticība

Tu man māci dzīvi

es mazgāju acis un eju Tev līdzi

lielos burtus ceļmalas putekļos vilkt un zīmēt

brīvība piederēt mani brīvu dara 

mīlnieki
ir
apmulsuši
caur
skrejlapu
rudenim
skrien
dzeltenām
kļavlapu
zolēm
mīlnieki
kastaņkokos
bučojas
salijuši
salstošas
rokas
kabatā
ceļ
sapņu
pilis
mīlnieku
acīs
paliek
pavasaris
saldējuma
krāsā
un
nepasacīto
vārdu
spēkā
pieķeršanās
paliek
sīva
dzestra
rīta
nojausmā
pieskāriens
ir
mājas
siltas
tu
esi
mana
mīļākā
dzīve
mirklī
kā
ziepju
burbuļa
trauslumā
vienā
apmulsuši
ir
mīlnieki

šorīt tumsā es redzēju vairāk nekā dienā

tikko nojaušami mostas pilsēta -

tramvajs pirmais, autobuss, gājējs,

un sētniece ar bērniem, pārāk agrs darba dienas rīts skolēniem,

divi ievīstīti jakās un cepurēs uzlasa gružus no ietves, divi mazi stāvi pārāk agrā tumsā strādā,

divi mazi paceļ to, kas mūsu - biļetes, košļenes, izsmēķi, divi mazi septembri sagaida tīrot strūklaku, bez gladiolām rokā, bez uzvalkiem, ar pieaugušu sejas izteiksmi, ar stingru rokas tvērienu, divi mazi pilsētas tumsā mazliet salst.