migla tik dziļa un karsta pār ūdeņiem guļas
kā sirdsprāts loģiku meklēdams maldās

virs jūras ir mākoņi zemi
tik zemi kā bērna kliedziens mātes azotē

un vējš dzen krastā
tā dzen kā kopā sasaukt tautu tā pienākums

smilgas it stalti slien debesīs
tik stalti cik cēlas ir lūgšanu rokas

ir mirklis šis
un vairāk nekā
šis ir viss
kam jēga
tā ir mīlestība
kas nebeidzama
mazgā manu sirdi
kas man pazemības krastā pietauvoties māca
šis ir viss
un vairāk nekā
mirklī šajā
sirdi mīlestībā mērkt

kad lūgšanu rokas
kā smilgas tiecas debesīs

kad tautas griežas kopā
kā vēja dzītas satikties

kad bērna raudas ir rāmas
kā mātes azotē slēptas

man
ir
vien
viens
mirklis
šis

es tik ļoti gribu,
ka mēs sākamies ar sākumu,
ka sākamies ar mieru,
ka tīri mēs varētu būt

es tik ļoti gribētu,
ka lēmumus bailes nepārņem,
ka drosmi šaubas nesatrauc,
ka patiesi varētu būt mēs

es tik ļoti gribēju,
ka draudzība ir īsta,
ka īstums nevīst ikdienas priekšā,
ka izauguši pat draugi esam

es tā gribēju,
ka ceļš, ja pat apkārt ved,
ka tas ved arī mājās,
ka mezglā sasien mūs

es tā gribu,
ka pārliecība stingri augstpapēžu kurpēs stāv,
ka zemē iemīt nevar to, kas dīgst,
ka stāda mūs, lai uz augšu tiekam

es tā gribēšu,
ka smiekli paliek tavās acīs,
ka grumbas nemaina jēgu,
ka žēlastība ir mūsu masta galā

tas ir likums

pēc - kā tev iet? -

atbildēt - labi

tas ir likums

bet ir viens sliktums

uz cilvēcību neatbildēt neko

ir nožēlojami aicināt

un tomēr negaidīt

zudis ir tas likums viens

turēt vārdu, kad tas dots

jaunais likums sauktin sauc

es pats, es visu

grīstē

par mani&tevi&mīlestību rāmu

grābt skaidas kā atmiņas,
birst caur pirkstiem maniem
un es tomēr slīkstu tajās,
par spīti vārdiem, kas dziest,
dziesmu neizdzied ne vakars, ne rīts,
ne lakstīgala, ne vālodze,
ne dzenis kokā cērt zīmes svešas,
ir taču tieši tāpat kā nebija,
pasaule pārāk lecīgi uzstāj uz sava,
man nav tavas daļas, un nebija,
un labi, ka atmiņa maza,
skuķe aiziet pāri pļavām, Dzejas dienām un dejām,
ar atstumtībām, vientulībām, aplamībām savām,
labi, ka visi gudrie viņu nepamāca,
un bērnu atstāj nesabojātu, nobrāztu un skrandās tērptu,
labi, ka visiem vienalga,
un atstāj dzīvi bez formas un bez kleitas, ilūzijās saraustītās tērptu,
labi, ka bērni mums tagad žagaru kaudzēs izklaidējas
un netraucē nevienam dzīvi dzīvot, labi, ka neraud un nenāk mājās,
un vakariņu galds paliek neaizskarts.

ne labi bija,
ne labi nebija,
vienaldzība palika mūžos.

kurā ielas pusē man glābties?

kad mēs sakām,

ka

skumjas

ir normālas,

kad mēs sakām,

ka

nogurums

ir normāls,

kad 

viss ir kļuvis normāls

mēs

esam palikuši traki

.

vai arī nenormāli

ar dzelteniem krītiņiem

uz asfalta bērni raksta

LABDIEN!

Un man pat naktī

šķiet, pavasaris nāk

un man pat šķiet,

kādam vienmēr jāraksta krītiņiem dzelteniem

man priekšā,

klusi jāpačukst

par neregulārām skaitļu virknēm, laternu virtnēm,

irregulāru regularitāti, bezgalīgu racionalitāti,

prāta neirobežoto strupceļu,

ignoranci un eleganci,

par bezsvaru un bezjēdzību,

par mīļākā izmēra kreklu, par brokastu laika kivi,

par zaļiem dīgstiem, par saulē samiegtām acīm,

kādam jāpačukst - mana,

un tad piederība izglābj šodienu,

dzeltenu krītiņu valodā tu runā uz mani,

sacīdams vienkāršākos vārdus, 

kas atmasko mani,

manu sejas masku, manu lūpu krāsu,

manu pieklājīgo klusumu, labākās atbildes un jautājumus,

tu atmasko mani

vienkāršībā,

tu atmasko mani,

un es dzelteniem krītņiem rakstu 

asfaltā vārdus,

vārdus,

kurus lasīsim rīt

.

es arī

un man arī

stereotipisku veiksmi vajag

standartus vajag, cenu zīmes vajag, diplomus, apliecības, liecības un atzinības, bakalaura un maģistra grādus vajag,

man vajag veiksmi kā veiksmīgajiem, kā populārākās grāmatas, slaidākos vidukļus, garākos matus, biezākās skropstas, sarkanākās lūpas, augstākos papēžus, tvirtāko sejas ādu vajag,

man vajag izpārdotākās izrādes un mūzikas albūmus, populārākās radio stacijas, politiķus, skandālus, šovus un žurnālus, restorānus, automašīnas un mājas, smaržas, telefonus, datorus un planšetes, man vajag kā tev, tā vajag, veiksmi veiksmīgu man vajag,

kruīzus, ceļojumus, komandējumus, ārzemes, man vajag pilnām saujām vajag, sociālos portālus un topus, ielūgumus, slepenu informāciju, baumas, klačas, paroles, ekskluzivitāti vajag, branču, lanču, latti, eklērus, bagetes, kruasānus, dj, vīdžejus, vizāžistus, moderatorus, ticības man vajag.

man

pazemību

vajag,

man 

pazemību

vajag,

man ne nieka veiksme neder, kad es viena, vientuļa vai slima, 

kad es priecīga, kad man miers, kad man smiekli, kad man viegli,

kad man grūti nest, kad man runāt gribas, kad man raudāt vajag, kad man klusēt, kad man īdēt,

kad man klātesamību vajag, kad man vajag ikdienu, svētkus, darba dienas, brīvdienas, kad  man draudzību.

man

patiesību

vajag,

man

patiesību

vajag,

mana veiksmīgākā veiksme piezvana rītos un vakaros, veiksmīgākā no veiksmēm sagaida mājās siltās,

mana veiksme gultas klāj, grīdas mazgā, malku nes, žurnālus lasa, dārzus ravē, zeķes ada, 

aizmieg pie televizora, atzīstas, ka bail, mana veiksme mani  slidot māca, veiksme man tēju vāra, pankūkas cep, tur roku, glāsta vaigu, dzīvi māca, 

saka man - paliec, mana veiksme mani pateicīgu dara.

man

pazemību 

vajag,

man

pazemību vajag.

manu veiksmi klišejām nepakļaut, manu veiksmi nemieram neatdod, nesalīdzināt un nesteidzināt, manu veiksmi man vajag, un, kad mana veiksme paņem manu roku savā plaukstā, man nekā vairs nevajag, tikai šo kopību paliekošu.

dienas
trīs
rīt
kā
lāses
gar
plaukstām
vēja
sarautām
aukstām

gaisma

uz 

jumta

atmirdz

acīs 

pretī

vērstās

un

tu 

man 

saki

iesim

mājās 

es

atļaušos

kabatā 

tavā

atslēgām

līdzās

savu

sirdi

likt

pieglaužot

plecu

plecam

tavas trīs dienas ir mana mīļākā nedēļas daļa

es mācos saņemt,
lai prastu dot,
es drošticami ticu tev,
ka nepievilt ir tavā dabā

atkal būs labi

būs

snieg neprātā balti

un es ticu solījumiem 

taviem

starp sirds čukstiem

ar vārdiem pieskaroties

glāsti 

tējas krūzē zaļā rīti skan

cik tu man labi dari

deri

mēs elpojam tuvumu vienu tik trauslu

rīts drīz mūs savedis 

atkal-satikšanās-priekā

būs

atkal labi