reibums

var tikai pastiprināt vai pavājināt

jau esošas noslieces.

Ja kāds dzērumā sit savu sievu,

tad arī skaidrā prātā

noteikti

ir domājis,

ka labprāt viņai

iesistu.

_Jū Nesbē

iededz gaismu,

iededz spožāk,

es ar tevi gribu runāt.

un lai viss būtu pa īstam,

es nomazgāju seju, pirms pie tevis nāku,

lai lūpas nemelo sarkanu.

iededz spožāk,

iededz gaismu,

es ar tevi gribu runāt.

divatā par lietām skaistām un par šausmām,

lai viss būtu pa īstam,

arī bailes un kauns, un pēdas uz virtuves vēsās grīdas.

iededz gaismu,

iededz spožāk,

es ar tevi gribu runāt.

par pasauli aiz aizkariem,kas sedz mūs divus.

viss ir pa īstam,

mēs, šis mirklis un mandarīni.

iededz spožāk,

iededz gaismu,

tu ar mani runā.

par tiltiem, paralēlēm un sniegpārslām uz ceļa,

un mēs esam īsti,

atspīd acīs pirkstu deja.

aiz katra nevaru,

paslēpies - es negribu

zaļā gaisma

zaļā gaisma

zaļā gaisma acīs man

un es ceļos un droši eju

tev pretī

un mani nekavē sveši vārdi, košas somas,

nepieņemamas domas, čuksti,

spožas rotas, pieskārieni pavirši,

augstpapēžu kurpes un kažokādu apkakles

mani nekavē, es droši eju pie tevis

kad zaļā gaisma man

zaļā gaisma

zaļā gaisma

zaļā gaisma atmirdz man sejā

es negaidu ne minūti vairs

es brīvprātīgi pie tevis eju

tevis dēļ, cita iemesla bez tevis šeit nav,

viss skatlogu košums nobāl,

visi manekeni tavā priekšā ļimst,

šokolāde kūst, tēja līst un trauki plīst,

kad es pie tevis eju

man tikai zaļo gaismu

tevis dēļ vajag

/gaisma zaļa man asinīs pulsē,lai/

ne jau gadiem

ne jau svariem

ne jau matiem

nozīme ir

ne jau ātrumam

ne jau garumam

ne jau krējumam

nozīme

ne jau tā

es Tev gribēju pateikt

ka attieksme izšķir mūs

un vieno

un attiecības veido

garāks par metru

smagāks par kilogramu

cilvēks ir

kurš man blakus

kura roka manā plaukstā

kad debesis skaidras
es varu izskaitīt visas lidmašīnas
trepes,kāpnes, liftus un eskalatorus
kas ved uz mājām
man saka es karājoties mākoņos,
bet augstāk par koku galotnēm neviens neved
un galapunktā izkpāt liek

es saku

tikai muļķi steidzas

man nav

man nav

man nav rezerves atslēgu, rezerves biļetes, rezerves plāna vai izejas

es esmu atnākusi,

lai ietu mājās

ar smilšu baltuma tīrām pēdām

es varu skaidras debesis redzēt

caur lidmašīnas logu,

kas vedīs mani mājās

saule un spītība, tās ir manas dvīņu māsas

bez 20 minūtēm ziema

mēs visi dzersim dzērvenes

kad līdz ziemai būs atlikušas tikai minūtes divdesmit

mēs visi spītīgi iesim atsegtām galvām

un teiksim, ka nesalst nekad un pat ne mazliet

mēs kleposim,šķaudīsim un teiksim,ka tas jau nav tādēļ

un mēs izliksimies,ka viena alga

rīts vai vakars

vienalga ārā viss melns

mēs steigsimies ātrāk,lai apsteigtu termometra stabiņu

un tomēr katru reizi durvis ietriecas man galvā,

kad tās aizcērt Tu projām ejot

savā dabā

es arī Tev teikšu,ka mīlu ziemu,

tikai kaimiņu tante piever acis uz to

durvis iecērtas man galvā un satricina smadzenes

un varbūt tāpēc man jāsaka,ka mīlu ziemu,

ka vienalga

kad divdesmit minūtes būs pagājušas un ziema būs tepat blakus

tad

mēs varēsim sākt gausties un baidīties

un dzert upenes un jāņogas un dzērvenes

un citronu auskarus ausīs kārt

mēs tikpat labi varam darīt neko

jo ķiploks ziemu nebaida

ja Tu neatvērtu durvis ziemas saltums neienāktu sirdī

mēs kā lāči divi varētu palikt ziemas guļā

bet ko man darīt,ka tās durvis ir galvā

caurvējā

un

gribā

es jau sen sapratu,

ka man piestāv vārdi trīs.

pozitīvi skeptisks reālisms,

kas asinīs riņķo.

un man nav kam iebilst,

un man nav ko attaisnot,

es palaižu vaļā visu,

kas saujā saspiests bij.

tas, kas riņķos gāja

nāk atpakaļ 2/4 taktsmēros

es atkal mācos atvadīties

es satinu kamolā visu, kas dārgs,

un ieadu zeķē kā spāres zilas,

tā arī neizlidojušas no ligzdas.

nekas jau nav beidzies,

ģeometriskā progresija izliecas kā hiperbola,

izkrāsodama visas manas rūtiņas,

kamēr es, kamēr es troljebusā braucu

tagad mums vairs nebūs,kur spēlēt desas

- Vai tad kāds iet pēc medus ar balonu?

- Es eju, -sacīja Pūks...

/mēs protam lietas atrisināt dažādi/

rudens ir laiks, kad atļauts raudāt,

bet aizkustinošāk ir redzēt,kā sieviete cenšas savaldīt asaras

izliksimies,ka mīlam ziemu

rudens var nākt

mīlestība ir un paliek tagadnē_N.Volfs

Klusā kņudoņa mūsu būtības kodolā

ir mokoša vajadzība zināt un būt pazītam;

saprast un būt saprastam; zināt, ka man kaut kas pieder, un pašam piederēt;

būt piederīgam bez nosacījumiem un uz visiem laikiem, nebaidoties no zaudējumiem,

nodevības vai atstumšanas.

Tā ir mūsu primārās piederības nostaļģija, klusās sāpes pēc zaudētās paradīzes,

paaudžu ilgā pakaļdzīšanās ciešam apskāvienam, kuram, kā mēs zinām, mēs tikām radīti.

Tas ir meklējums pēc brīvības būt tādiem, kādi mēs patiesībā esam -

bez kauna vai izlikšanās - atvieglojuma un miera radītā pilnīgā drošībā,

kur mūs pieņem bez nosacījumiem

un

apklāj ar mīlestību.

_Gilberts Bilezikjans

katram laikam ir savas katastrofas

Osne Seierstade

grēcinieces sapņos Rīga smaržo pēc rauga

bet sapņiem ir apelsīnu garša

un gaiss kļuvis tik biezs

ka no tā tiek iejaukta mīkla pīrāgiem

kas malkas krāsnī brūni top

trolejbusi aizskrien pa zīda diegu

neviens man nav apsolījis rītdienu vēl vienu

Nedusmojies par to,ka tev neizdodas citus padarīt tādus,
kādus tu viņus vēlies redzēt,
jo tu taču arī pats sevi nespēj padarīt tādu,
kādam tev gribētos būt
_Thomas a Kempis

Kā iet cilvēkam?
/pajautā naudai/

vienaldzība var pakšķēt kā lietus lāse uz metāla palodzes,
spalgi, ar atbalsi dziļu, satricinot iekšas un atbalsojoties smadzenēs,
neloģiskā progresijā
vienaldzība var mirdzoši durt kā pavasara saules stari,
liegi, melīgi, izgaismojot katru vārdu jo skaudrāk mēles galā,
decimālciparos, daļskaitļos vai desmitos, kā vajag
vienaldzība var aurot kā apvainots vējš,
visapkārt skaujot, pirkstu galus zilganus krāsot
nevienādībā ar x

neizrēķināms ir nezināmais x,
kad tas vienaldzību spēlē paslēpēs

pasaki man divus vārdus
vārdus divus
par kuriem atbildēt vari
vārdus,kurus pieradinājis esi

ir laiks pieaugt
tā lai acis mirdz
*

expedition

Today it's all about Cody,
no words to describe the way he lives,
I wish I could so.

Take a minute -
Cody's Story

es noskaloju dzīvi
zem auksta ūdens

viss putukrējums izšķīda
dzīve palika

apgāzu krūzi un izlēju sapņus

dari,
kas darāms
Tev

Tāds laiks, kad tik ļoti gribas atšķirties, nu tik ļoti,ka lien no ādas laukā kaut.
Gribas izlēkt no pelēkā, no visiem, no viņiem, no tiem tur, no šitiem un visiem citiem,
no jebkuras formālas, oficiālas, pagrīdes, nejaušas, dabiski izveidojušās grupas.
Gribas tā ļoti oriģināli, izsmalcināti, prasti, dabiski, netradicionāli, laužot stereotipus, ignorējot luksofora signālus, autobusa grafikus un gadsimtu padomus, un ēdienu receptes.
Uz mirkli tik izrāvos, atradu tikpat un vēl vairāk ļautiņu kā sprīdīšu, kā sapņu, kā ceļotāju, kā dzīves svinētāju, kā dīkdieņu un citādus pēc orģināldarba brēcam.

un es ļāvu vārdiem plūst cauri, tie līst un mērcē mani slapju, tautiskā jostā siedami

visi kopā tik ļoti sensacionāli svešādi pazīstami brienam savā domu gājienā, izteiksmē, modē, visi tik bezstilīgi stilīgi, visi tik reliģiski brīvi sasējušies, muzikāli daudzpusīgi variējam ar vieniem izpildītājiem

gadsimtu izkoptais tradicionālais orģinālisms asinīs, ka vairs nav neparasti, vairs neesam nesaprasti,tikai sev šķietam tādi nepieņemti un klīstoši

mušpapīrā

/kā es skatos uz dzīvi,no kura punkta?/

Būt par princesi vienmēr ir bijis ļoti personiskas dabas jautājums.

Ne jau prinču, zirņu vai kristāla kurpīšu dēļ. Lai gan varbūt arī tomēr.

Bet būt par princesi savas gribas dēļ, cauri dzīves mutuļojošajiem viļņiem, būt par princesi lielveikalā, aiz kases aparāta, aiz gaļas stenda, būt par princesi tramvajā, trolejbusā, ziemā velkot tā nokritušos elektriskos ragus atpakaļ uz līnijas. Būt par princesi tīrot aizsnigušās ielas, stāvlaukumus. Būt par princesi dziļāko lauku pastniecei, brienot cauri dubļiem. Būt par princesi vientuļo māti, par princesi laukstrādnieci, lopkopi.

Ļoti personiski, tik cik čukstot nevar izteikt, tik cik raudot nevar izsacīt, tik cik smeldzošas sāpes atgādina, tik cik glābj sapņi, tik cik sastrādātas rokas, tik cik sirds dzīva, tik cik augstpapēžu kurpju nav ļauts, tik cik raupju džemperu krāgas, tik cik liekā svara, tik cik daudz reižu ir mazliet kauns, tik cik daudz nedaudz prieka, tik cik seriālu mierinājuma, tik cik mazliet asaru neizraudātu .

Sapņu dēļ. Sevis dēļ.

Cik reižu neviļus šķietami jautājums izskrējis cauri prātam, un zudis, slēpts, slēgts, būt par princesi. (nēnēnēnēnē)

Cik viegli plūst vārdi saulainā vasaras dienā, cik grūti tos pārvērst par dzīvi, kad attopies savā realitātē, kad ikmēneša rēķini rauj caurumu makā, kad kodes ēd vienīgo samta kleitu, kad zābakā caurums, bet atlaižu veikalā nevienā, kad salst, kad mode sen izgājusi no dienas kārtības, kad teātris šķiet neaizsniedzami tāls, kad maizes šķēles ir izskaitītas...

Būt par princesi? Banāli, jēli, galējības, naivums?

Pajautā, kurai no šiem simtiem mazo meiteņu nebija sapņu?

(ko sabiedrība tik dāsni dāļā, pieļauj un stimulē?)

above us only sky

Here is the song.